Jump to content
KSO.lv Forums
  • entries
    12
  • comments
    71
  • views
    4720

About this blog

jeb pseidointelektuāļa atraugas

Entries in this blog

 

Ir tumša, tumša nakts..

.. pa sienu rāpo kabatas lakats. Aizvadītos mēnešus manu cāļa prātu pārņemušas ar negācijas zīmi raksturojamas domas - naids pret cilvēkiem, riebums pret cilvēku uzvedību, vēlme nošaut cilvēkus, vēlme sabraukt cilvēkus ar ļoti ātru traktoru, apātija un reliģija. Īsāk sakot, latvju mēlē ir vārds, kas lieliski raksturo manu garīgo stāvokli - slieka (nevis "dirsā"). Ir laiks pārmaiņām! VUŠŠŠ! - mežā to melno sātana domu cepuri - tagad nākotnē lūkošos priecīgām acīm un atvērtu mutīti vēršos puspilnā glāzē, un nevis tāpēc, ka citi tādu mani grib redzēt, bet tādēļ, ka, turpinot šādas tendences, novītīs mani jauneklīgi sārtie vaigi un izkritīs daiļās matu cirtas. Kas tad mani tādu, ar spīdīgu pauri, gribēs? NEVIENS! Tādēļ, lai paglābtos no bēdīgas vientulības, esmu nolēmis koncentrēties uz jaukākām un priecīgākām domām. Iedomājos, ka iepriecinošo lietu uzskaite varētu palīdzēt - AIDĀ!: ? Cenu uzlīmītes. Ar patiesu prieku un aizrautību plēšu tās no plastmasas priekšmetiem, vai glancētiem žurnāliem un ar īkšķa palīdzību stumju nost līmes atstātās pēdas. Pēc šī akta rodas padarīta darba sajūta. Iespējams, mana nākotne saistāma ar dezinficētāja, vai sanitāra profesiju. ? Gardā un veselīgā susla ar uzrakstiem "POKKA""un "aloe". Oooo, jā! Šī padzēriena baudīšana, liek man prātā uzburt ainas kā ierindas korejiešu famīlija pie gada padod apkārt spļaujamtrauku un visi draudzīgi, ar reklāmas smaidu uz lūpām, ieliek savu artavu trauka piepildīšanā.. mmmmm. ? Daiļava Brīvības piemineklī. Neesmu īsti pārliecināts par šī meitieša izcelsmi, bet, spriežot pēc fizionomijas, steroīdus viņa nav smādējusi, un aiz drānas ir slēpjams kas vairāk par.. karoč pimpis. Iespējams, viņa bijusi varmācīgā Lāčplēša sieva, kas, ieradusies mājās no 200 cūku nokaušanas ar kailām rokām, Lāčulīti pamodinājusi ar bargu: "Kāpēc nav iznesta miskaste, MĒRGLI?!?", un tad triekusi kāju pa sliņķa galvu - varbūt tieši dēļ varmācības ģimenē, mūsu tautas eposa galvenais varonis nēsājis lāča austiņas un vispār uzvedies tik.. īpaši. Kas zin. ? Kustīgās interneta bildītes. Piemēram, šajā bildē redzams galvenais lāču izšaušanas iemesls - radījums, kas šādi sadirš harmoniju viennozīmīgi ir pelnījis nāvi! ? Dumi rozā jociņi: Par godu sevis atdzīvošanai, esmu uzmeklējis nu jau aizmirstu Raiņa dzeju: Atnācu no ķēķa puses, Sviesta pika rociņā, Un ar slaidu atvēzienu Iesmērēju pakaļā! Sūdīgu TEV dienu!
 

Sociums, jeb daiļā varza

Vakarnakt, pilnīgā ķēmā esot, mūsu glaunajā iekšējā lokā tika dauzīta klača par sabiedrību, tās vērtībām un īpaši par skaistuma nozīmi tajā, un sajutos viens kā pirksts (jo strādāju ar motorzāģi), jo neatradu nevienu dvēseles biedru, kas būtu ar mieru ar mani tandēmā augstprātīgi izrēkt citus cilvēkus, tādejādi uz sekundi jūtoties labāk, tādēļ domubiedrus meklēšu internetā.. joprojām ķēmā esot. Aizstāvēju doktrīnu (a tu tādu vārdu zini? +1 man), ka vizuālajam izskatam tiek piešķirta pārspīlēti liela nozīme visos sociālajos procesos un paudu klaju riebumu pret publisko pārseksualizāciju, jeb dirsu lavīnu. Es nerunāju par skaistuma etaloniem - tādi vienmēr un visur ir bijuši un tiek kultivēti, lai arī cik debilizēti varētu būt daiļa kļūšanas procesi - ja skaisti skaitītos ausīs iespraust diļļu pušķīšus un turēt izstieptu rādītājpirkstu kreisajā nāsī, esmu pārliecināts, ka ļoti daudz cilvēku noteikti tā staigātu, bet ir dažas lietas, kas man mūslaiku pušķīšu spraudējos, maigi sakot, šķiet nedaudz īpatnējas: Liela(-ākā?) daļa daiļā dzimuma pārstāvju joprojām piekopj Kiss fanu cienīgu grimu, pliku.. visu un intensīvu dirsas tirināšanu ar puspavērtu muti publiskajos ielokos, jeb diskotēkās.. un tās savilktās sejas.. un tās sarunas. Piemēram, šobrīd tālrādī pežkaķu leļļuki izpilda vemšanas refleksus pārbaudošu danci, kur visas mākslinieces pavērtām kājām enerģiski tirnia cirkšņus, tad viena no viņām gaisā paceļ kāju, un pēc šī manevra deja atsākas ar visiem iemīļoto pakaļu vicināšanu. Nu kas tas tāds ir? Nu ko tu dari? Ir klusas aizdomas, ka mūsu sabiedrības (īpaši jaunatnes) skaistuma izpratnei ir diezgan vāja sakne tieši ar vietējo kultūru un cilvēkiem - šķiet tas vairāk nāk no vietas kur VISI cilvēki ir resni un stulbi, tādēļ man, kā ar nordiski aristokrātisko ādas gaišumu apveltītam cilvēkam, liekas mulsinoša gandrīz maniakālā dzīšanās pēc iedeguma. Pieņemu, ka daļai izklausīšos pēc dusmīgā kaimiņonkuļa, kuram patīk joki par žīdiem un zvejot, bet kāda huja pēc čaļi iet uz solāriju? Biedru arguments bija "ādas problēmas", bet neticās, ka dermatologs ieteca iesauļoties rūsas krāsā... bļaģ, klauni, nahuj! Tie ir tikai piemēri uz ātru roku. Nav tā, ka, ka absolūti noliegtu ķermeņa daili - saprotu, ka par sevi ir jārūpējas, nevajadzētu būt galīgi sašļukušam - jauztur sevi formā, ilgstoši jācinās ar savu tizlo matu ērkuli un nevajadzētu pavisam izkrist no vizuālajām normām, ja ir vēlme sastapties ar cilvēkiem. Centienos izskatīties labi, pēc būtības, nav nekā slikta, bet šķiet, ka cilvēki pārāk aizraujas ar sevis vizuālo uzlabošanu, un liekas, ka ar želejotu pāču un pandas meikapu beidzas pašattīstības centieni - kā tiek atvērta mute nekā vairāk par televizorā/kino/pohuj-kur redzēto un dzirdēto ārā nenāk. Augstāk rakstītajam pamatā ir skābā atklāsme, ka pārāk augsti nekotējos šajā krānu mērīšanās maratonā un vienkārša skaudība, pēc idejas - ja nav Reksītim, tad tas garšo pēc sūda.. tā ka varat sarullēt savus skaistuma etalonus, iestūķēt tos dirsā un nolaust - es braucu pie nēģerietēm ar garajiem kakliem. Ja aizsūtīsi linku uz šo vietni 20 tūkstoš cilvēkiem, tad nākošnedēļ Tu satiksi savu mūža mīlestību un tā sniegs Tev skūpstu, bet, ja to neizdarīsi Tev novītīs krāns, un visus Tev tuvos un mīļos nobrauks ļoti ātrs traktors. Šodienas klucis - Audiobullys - Gimme That Punk. Sazinājos ar LUSTR'u.. autortiesību biroju.. LAMP'u.. pofig, un noorganizēju pavisam legālu mūzikas lejuplādi! Enjoy!
 

Precē mani!

Ak, mīla mūžīgā, bezgalīgā! Vakar (aizsāku rakstīt pirms mēneša) tiku pieredzējis gandrīz pirmās kāzas, tādēļ, esot uz svaigu emociju viļņa un ignorējot paģiru paciņu, nolēmu subjektīvi dokumentēt notikušo, jo to varu un man par to nekas nebūs. Ha! Kāzu rīts neuzsākās diezko lepni, jo iepriekšējais vakars tika aizvadīts negantu kačoku sabiedrībā, spēlējot pokera spēli un malkojot augstvērtīgo, ar īpašu garšas buķeti apveltīto brendiju "Bonaparte". Kā pienācās pēc šādiem vakariem, rīta agrumā izskatījos pēc sabraukta jenota, arī attiecīgi jutos un odu, bet steidzos šķīstīt savas miesas veldzējošā dušiņā, un iznākot no tās, atkal jutu Lāčplēša cienīgu spēku virmojam manās milzīgajās rokās. Ietērpos aizpagājušā gadsimta uzvalkā, jo cita man tajā brīdī nebija, sastapu pārējos samocītos cīņu biedrus, iepirkām visdaiļākos no daiļākajiem ziediem, un, neforšas alkohola dvingas pavadīti, devāmies ceļā. Gredzenu mīšana un jāvārdu teikšana notika nelielā, bet mājīgā (cik nu baznīcas vispār var būt mājīgas) dievnamā netālu no Jelgavas. Ieradāmies norādītajā vietā, un līdzko kāpām ārā no Draivo (vārds mainīts) 2009. gada 6 litru 7.BMW, kas pildīts ar naudu un slampām, mums pēkšņi uzklupa negants alko-pūķis. Tas acumirklī nāsīs ievilka dibenbiedru jau tā nožēlojamos alus krājumus, un tikpat negaidīti cik parādījies tas, nikni šņākdams, nozuda tuvējā meža galotnēs. Neskatoties uz pārdzīvoto, turpinājām ceļu uz eleganto baznīciņu un atbilstoši tradīcijām, būdami līgavas viesi, viedi ieņēmām vietas telpas kreisajā pusē, jo esam taču ārkārtīgi gudri jaunēkļi .. mums pateica priekšā. Pēc pāris jēliem jociņiem (oficiālā laika mērvienība baznīcās), redzēju tuvojamies kāzu galvenos dalībniekus un jutu, kā sejā nekontrolēti iezogas viszilākais satraukuma smaids manā arsenālā. Jaunais pāris, manāmi samulsis, bet smaidīgs un sārtumu vaigos, veica nelielu sprintu līdz altārim un ieņēma savas vietas. Ceremonija tika ieturēta katoliciskā garā, un, kā varat nojaust, krēsli sajūsmā netika lauzti un balto klavieru piediršana arī tika atlikta uz nenoteiktu laiku. To vadīja mācītājs, kurš, spriežot pēc viltīgā smīna un asistējošā baznīcēna gaitas, varētu kalpot par biktstēva-pedofila etalonu mācību grāmatām. Līdzās izvilkumiem no Bībeles, daiļpilnu frāžu savārstījumiem un melodiskai vaidēšanai, viņš iepina arī nedaudz no intriģējošās vēstures - uzzinājām, ka baznīca, kurā atrodamies, būvēta no ozolkoka baļķiem un stalti slejas iepretim debesu jumim jau trejus gadsimteņus. Šāda informācija nenoliedzami aizrāva uz punduriem paredzētajiem soliem sēdošo publiku, un man, kā patiesam katolim, lika dziļāk ieslīgt domās par to, cik ļoti vēlos iecirst zobus sulīgā arbūzā . Beidzoties formālajai daļai, tika aizsākta daudz jestrāku izdarību kārta, kurā neiedziļināšos - ālēšanās uz tiltiem, dragreiss, čukstēšana zivtiņām "ausīs", dažādu minoritāšu medību safari (pēc izvēles), upju piegānīšana un galu galā - speķaraušu stūķēšana rīklē, kas man, jāteic, sagādāja īpašu baudījumu. Nolēmām izbrīvēt sev pāris stundas nelielai atpūtai pirms īstajām svinībām, jo iepriekšējais vakars, uzmācīga miega formā, sāka par sevi atgādināt, tāpēc devāmies uz netālu esošo Draivo pili. Šo laiku veltīju spēku uzkrāšanai dīvānā, savukārt biedri to pavadīja daudz produktīvāk ? dzīvojās ?draugos? (Statistika ? Vēstules ? Sākums ? Draugi ? Galerijas ? Sākums ? Dr. Draugi ? Sākums ?Dr. Draugi - *meitene, ka slepenībā dziļi iekritusi vīra milzīgajā sirsniņā* - Sākums ? Galerijas ? Sākums ? Sākums... ). Tizleņi. Uzkrājuši spēkus, bruņojušies ar lieliskām dāvanām un vēl lieliskāku garastāvokli, no jauna pievienojāmies kāziniekiem netālajā kodējmiestā. Ierodoties svinību norises vietā, pamanīju bagātīgi klāto galdu un izklaidējošo personālu, ekipētu ar akustisko ģitāru un latviešu nacionālo instrumentu ? sintezatoru. Spriežot pēc mundruma, muzikanti pēdējās 3 nedēļas pavadīja vizinoties karuselī, dzerot spirtu un ostot līmi.. un pirms nākšanas uz kāzām vēl noskrēja maratonu ? tīri sportam. Jāatzīst te nu biju smagi kļūdījies ? muzikanti cauru nakti vīlēja visu latvju estrādi, un no rīta pirmie bija augšā, lai ar dubultu sparu no jauna izpildītu visiem zināmās mūžam zaļās ziņģes. Pēc pirmajiem tostiem un apsveikuma vārdiem sākās ?ieturēšanās?, jeb kā man to patiktos saukt - rīšana un žūpošana. Malkojot pirmos dzērienus, iepazināmies ārkārtīgi krāšņām meitām, kuru klātbūtnē nejutos veiklāk par zeķubikses piekakājušu otrklasnieku, kas neskatoties uz nejauko smārdu un neglītā pleķa "dislokācijas vietu", pārējiem ietiepīgi stāsta, ka iekritis dubļu peļķē. Sviedrainā svētlaimē, kā pēc saules glāstiem izbadējies sniegpulkstenītis maigā pavasara rītā, gozējos šo daiļavu spozmē.. vai tās tomēr bija paģiras? Laikam vēl jāpiestrādā pie daiļrunības. Pastumjot malā vieglo sajūsmu un ņemot vērā iepriekšējo iepazīšanās mēģinājumu rezultātus , nolēmu nekādā veidā netuvoties šīm apburošajām nimfām, tādā veidā šķietami saglabājot pēdējās pašapziņas paliekas. Jā, ir grūti būt ņuņņam. Šņuk, šņuk! Dzīres pilnu krūti gāja pa gaisu ? cilvēki metās sadančos un baisās rotaļās; tostu un dzeramo kārtas, trulas sarunas un viss pārējais. Vēlētos atkal izcelt augstāk pieminēto pūķi, kas pasākuma norises gaitā, gandrīz katru potenciāli asaraino sentimenta mirkli bezceremoniāli sajāja ar "trāpīgām" piebildēm vai komentāriem. Šķiet, tas nemaz nebija tik peļami.. paldies viņam par to. Tuvojoties pusnakts galvenajam notikumam ? mičošanai (laikam), tika atklāts, ka vedējtēvs, kurš spriežot pēc auguma, sestdienās piešancē par karogmastu, ir vienkārši pazudis. Iespējams tur, augšā ir izjūtams hronisks skābekļa trūkums, vai puiša galvu pilda skaidas, bet viņam tiešām bija licies, ka aiztīšanās prom no kāzām, kur pats ir vedējtēvs, būtu pasakaini lielisks gājiens. Apsveicu! ? Jūs esat ieguvis godpilno titulu ?stulbenis!?! Nesiet to pasaulē augsti paceltu galvu! Te nu talkā nāca vīrs no mūsu iekšējā loka, kura vārdu veikli nomaskēšu par Ārtiņš ? viņš uzņēmās vedējtēva lomu, un visa vakara gaitā, cik nu tas bija nepieciešams, godpilni pildīja tā pienākumus. Re, kādam jābūt īstam vīrietim ? cak, cak! ? lēmums ? darbība! Pats mičošanas process darīja man kaunu un biju izteikti jautrā prātā, tāpēc tam pārslīdēšu pāri, vien pieminot, ka man ļoti patika dejas daļa, kurā bija jāpaceļ rokas un jāapgriežas ap savu asi ? tas tiešām bija super! Burziņš turpinājās, un pēc dažām stundām noguruma piekauts, kā viens no pirmajiem, devos gulēt. Pēc divu stundu miega pamodos no tā, ka blakus gultā kāds melodiski.. eem.. nevarēja īsti sagremot apēsto. Pavēru acis, lai novērtētu situācijas lieliskumu, un ? ak, jā! ? aina, kas vērtējama uz 9 ? - malacis bija apstrādājis daļu gultas un gandrīz visu spilvenu, atstājot vien vietu auss uzstutēšanai uz tā. Skaisti! Otru reizi modos no aktīvāku darbību skaņām ? mans rīta varonis bija izdomājis pamest notikuma vietu, atstājot šā nenoliedzami vienreizējā darba autoru anonīmu. Žēl, patiesi žēl! Cēliens numur trīs izrādījās pēdējais ? istabā ieradās negulējis Nānis (īstais vārds) ar kaut kur nozagtu ģitāru un nezūdošu svētku dzirksti sirdī, un, neskatoties uz liekajiem protestiem, lepni atskaņoja savu repertuāru un klātesošajām dāmām vaļsirdīgi pastāstīja kas un kā. Savācāmies, atvadījāmies no jaunā pāra un dažādu apstākļu spiesti, devāmies mājup. Viss. Beigas. Neskatoties uz pāris sarakstītajām riebēklībām, pasākums bija pozitīvu emociju pārpilns, un tā gaišais tēls mūžīgi mājos manā sirdī. Protams, prieks par jauno pāri un novēlu visu to lab... Man apnika. Sanāca tik garš un aiz matiem pievilkts, ka no visas sirds cienu katru, kurš šo izlasīja līdz galam. Par ko ir Prāta Vētras dziesma ?Viņa dzīvo zemāk??
 

Ņam-ņam!

Ir lietas, kas kaitina. Lietas, par kurām it kā īsti nav iemesla būt aizkaitinātām, bet tomēr tās sāpīgi zāģē. Man viena no šādām mantām, kas prātā liek pāršķirstīt visniknākos varmācīgas izrēķināšanās veidus, ir citu personu skanīga pārtikas uzņemšana. Sakarā ar to, ka regulāri atrodos sabiedriskajā transportā, nolādēti bieži nākas sastapt šādus pataloģiskus šmakstinātājus, jo cilvēki, kas vizinās tramvajos un trolejbusos ir pārāk aizņemti vadot ietekmīgas korporācijas, lai varētu izbrīvēt pusstundu normālai paēšanai. Kādu laiciņu atpakaļ šķita, ka esmu sasniedzis audiorīšanas riebuma virsotni, kad tramvajā aiz muguras sēdēja pensionārs bez redeles, kas ar vaļēju muti nesteidzīgā manierē žļembāja divus(!) banānus, bet, diemžēl, biju kļūdījies - vakar ārkārtīgi sāpīgā veidā atklāju absolūto čempionu šajā disciplīnā. Bija pienākusi ceturtdiena, un, kā jau katru nedēļu, šajā dienā no lielās Sasmakas devos uz čigānmiestu. Tā kā brauciens ilgst ~ 1,5h biju nolēmis šo laiku pavadīt guļot uzkrāt spēkus, kas bija nepieciešami blenšanai tālrādī un peles spaidīšanai. Savu moderno audioierīci ar austiņām iedalīju biedram, jo viņš bija izmisīgi noilgojies pēc patiesi lieliskas mūzikas. Tā arī bija mana liktenīgā kļūda. Brīdī, kad aizvēru acis no aizmugurējā sēdekļa atskanēja aktīva plastmasas iepakojuma čaukstināšana. Saprasdams, ka tā ir čipsu paka, nojautu, ka notiks kas nelāgs. Līdz ar iepakojuma atvēršānu, autobusa telpu piepildīja sīva siera-sūdu smaka, kas blakussēdošajai dāmai lika panikā ar galvu izdauzīt stilku un mesties ārā pa logu. Taukaino ripuļu īpašnieks lēni, bet pārliecinoši izvēlējās pirmo gabalu, no kura bija nolēmis izsūkt visu čipsa smeķi ar ?mķa ?mķa? skaņām. Kad stereorīma bija pieradis pie garšas, sākās īstā ēšana. Čipsi, haotiskas rakāšanās pavadībā, tika ņemti pa 2-3 reizē un grausti ar atņirgtiem zobiem, lai to drumstalas noklātu visu 2m rādiusā un procesam varētu izsekot visi klātesošie. Gremošana notika periodiski virinot muti ar ?mua-mua? kustībām, izmantojot aktīvu mēles līdzdalību; tas notika tik izteiksmīgi, ka prātā uzbūrās ainas ar to čipsu-siekalu masu, kas tiek žļangāta pret mutes augšpusi. Fantastika! Katra otro rīšanu pavadīja īpatnēja stenēšana vai spēcīga deguna izelpa, un dažreiz ēdājs nu ļoti pacentās - rijot izdvesa šo skaņu kombo. Prātoju, cik reizes, izmantojot abas rokas, paspētu iesist tam mērglim, pirms viņš paspētu noreaģēt, ja tajā brīdī viņa roka atrastos nākošās čipsu porcijas meklējumos. Izdomāju, ka 3 noteikti. Finālā censonis, ar mēles palīdzību, skanīgi tīrīja zobu starpas. Man patika. Šādas orālās simfonijas ielenkts, pavadīju pusi brauciena, un visu šo laiku plati smaidīju, uzjautrinoties par to, cik mazas lietas spēj mani nosvest līdz vēlmei kādam ielaust seju. Šī stāsta morāle ? nekad nevienam nedod savu ārkārtīgi foršo portatīvo mūzikas atskaņotāju.
 

Lentu varā (Pārt tū)

... Mājupceļā devos pūcīgā noskaņojumā ? uzrēju sunim un iespēru kaķim. Divreiz. Iegādājos gāzētu urīnu un aizvilkos līdz datoram, kuram joprojām nebija interneta, jo esmu jobans lunis (a tā vispār drīkst rakstīt?). Apstākļu spiests, nolēmu vērties kaimiņu sazagtajos videomateriālos - atradu Takeshi Kitano režisēto ?Dolls?. Uz šķūnīša bija rakstīts, ka filma esot laba, un onkuļa vārds atsauca atmiņā draisko TV šovu, tāpēc tai veltīju neizmērojami dārgas divas savas dzīves stundas, kuras es varēju pavadīt blenžot griestos un domājot par to, ka beidzot vajadzētu saņemties un sākt mācīties. Lūk, kādas vērtības upurēju uz dailes meklējumu altāra! Filma rit lēnā tempā un notikumi attēloti diezgan vienkārši, dažviet pat naivi; tā ir pilna ar dziļdomīgiem simboliem un zemtekstiem (vismaz man tā šķita), tajā ir gan vizuālais, gan dvēs'les skaistums un pēc tās noskatīšanās paliek ilgstoša ?filmas atmosfēras sajūta?, ko kinoveikumos vērtēju visaugstāk.., bet, neskatoties uz tās izraisīto pārdomu jūru, neko citu, kā truli izķidāt ekranizētos bēdustāstus nevēlos. Laikam esmu nelietis. Filmas bizē sapītas 3 pirmsmiega pasakas: 1) Kāds puisis ?ieprecoties naudā? uzzina, ka viņa iepriekšējā sirdsdāma, bēdu pārņemta, gardu muti notiesājusi tablešu čupiņu, kas viņu padarījusi par apātisku dārzeni ar dīvainu sarkanās krāsas fetišu, tāpēc čalis upurē visas laicīgās vērtības un (fiziski) sašņorēts ar minēto meiteni dodas nebeidzamā gājienā pa pasauli, atceroties viņu pagātnes gaitas. Beigās viņi mirst. Žēl.. nav, jo mirst glīti. 2) No nezināmas slimības mirstošs, cienījama vecuma jakudzas boss kļūst meitenīgi sentimentāls un atceras jaunības solījumu atgriezties pie savas mīļotās, kas ar ziloņa pacietību vairākas desmitgades, katru svētdienu uzcītīgi uz soliņa parkā, gaida viņa atgriešanos. Onka atrod kontaktu ar savu seno mīlu, bet prieki pārāk neieilgst? dodoties prom no tikšanās viņu nošauj konkurējošas jakudzas bojbenda pārstāvis. Žēl.. nav, jo viņam tāpat drīz bija jāmirst un viņš visticamāk bija vecs perduns, kas lika citiem būt bēdīgiem. 3) Šis ir mans favorīts. Stāsts par kādu pašaizliedzīgu popdziedātājas fanu, kas visu savu (ne)dzīvi pakārtojis jūsmošanai par daiļo mākslinieci. Dziedātāja iekļūst autoavārijā, kurā zaudē aci un nu ir neglītākā par siltu šņabi, tāpēc kategoriski atsakās tikties ar saviem faniem. Tad nu aizrautīgais pielūdzējs pieņem vienīgo loģisko lēmumu ? ar papīra nazi sev izbaksta acis (kurš gan no mums tā nedarītu, piemēram, Žorža dēļ?). Viņa delikātais plāns izdodas ? māksliniece piekrīt ar viņu tikties, un viņi pavada neaizmirstamus, acu vērtus kopības mirkļus platonisku dialogu formā. Arī šī varoņa laime nav ilgstoša ? viņu nošauj skaudīgs fans, kurš gan nevarēja saņemties sev izbakstīt ačteles ar, teiksim, ierūsējušām naglām, toties uz šaušanu aklajiem mugurā gan ir dikti nasks. Šī stāsta morāle ? neesi neglīts un stulbs. Filmā ir izlaistas visas action ainas ? tiek parādīts jau ne pārāk dzīvais varonis, vai ar dažādiem paņēmieniem skatītājam tiek likts noprast notikušais, ļaujot visas sulīgās detaļas skatītāju fantāzijas lidojuma aizgādībā. Piemēram, šādi iedomājos dziedātājas (vārdu neatceros, tāpēc sauksim viņu par Tamagoči) autoavāriju: Mašīnas priekšējos sēdekļos sēž šoferis un mākslinieces menedžere ? sieviete ap 50, aizmugurējo sēdekli ieņēmusi pati daiļava. Šoferis brauc cienījamā ātrumā un aizrautīgi rakājas degunā, meklējot to īpašo detaļu, kas viņa veidotajam puņķu bumbulim ļautu iegūt perfektas formas. Kad mašīnas vadītājam tas beidzot izdodas, viņš ar bērnišķīgu prieku pagriežas, lai atrādītu savu veikumu Tamagoči, kas tajā brīdi ir aizņemta kasot dibenu un atraugājoties. Pārsteiguma ietekmē viņš zaudē kontroli pār automobīli, un tas ar varenu blīkšķi ietriecas strāvas sadales skapī. Tamagoči uzsāk elegantu lidojumu uz braucamrīka vadības paneļa pusi, kurā, kā jau visās normālās automašīnās, atrodas iesprausta pārtikas dakšiņa ar uz āru vērstiem iesmiem. Nelaimīgā kārtā, dziedātāja ar savu krāsoto bieti slaidi taranē dakšu, un viņas kreisā acs ar skanīgu paukšķi beidz savu eksistenci uz iepriekš minētā galda piederuma (jā, neviens to neapēd). Dziedātājas menedžere ar pieri atsitas pret bardačoku un viņas acis izlec no galvas, paliekot neglīti karājoties. Cienījamā dāma apjūk, jo nav zaudējusi acu gaismu, bet attēls, kas veidojas galvā atgādina viņas baisos bērnības piedzīvojumus ar karuseli un vemjošo puišeli, tāpēc, panikas pārņemta, viņa ieļeko mežā. Pēc tam viņu vairs nekad neviens neredz. Klīst baumas, ka gliemeži pieņēmuši viņu savā aizgādībā, kur menedžere socializējusies un veiksmīgi pilda skrodera pienākumus. Šoferis vienīgais ir piesprādzējies, tāpēc viņš neskarts izkāpj no mašīnas, lai paceltu zaļo mākslas darbiņu, kas avārijā bija izvēlies pa logu, bet ? ak, vai! ? viņš uzkāpj uz atkailināta elektrības vada un caur viņu sāk plūst 10A strāva(Ampērs, zābak! Ko tev skolā māca?), kas, diemžēl nav pietiekami, lai viņu momentāni nogālētu, bet gana daudz, lai laupītu viņam spēju valdīt pār savu ķermeni. Strāvas ietekmē auto vadītājs uzsāk nebeidzamu krapjveida danci. No miskastēm un stūriem izlien japāņu fejas (mani Japānas analogi) un, izmantojot situāciju, atveido šofera deju un ar viņu fotografējas, bet neglābj ? no malas izskatās pārāk sasodīti smieklīgi, lai iejauktos procesā. Vēlāk, kad smerdeļi atgriezušies pudeļu maiņas biznesā, notikuma vietā ierodas ātrās palīdzības ekipāža, un šoferītis, sajūtot cerības smārdu, izspiež smaidu, bet, diemžēl, viņa smadzenes nespēj izturēt ilgstošo strāvas iedarbību un izsprāgst pa ausīm nahuj ārā. Tā gan, jā! Ar viņa acīm nekas nenoteik. Filma ir ļoti atmosfēriska, bet pārāk specifiska, lai iepatiktos ierindas urbānajam mērkaķim ar uzstīvēti stilīgu/piemērotu attieksmi, iepotētiem viedokļiem un dežurējošo smieklu paketi (jā, es, bļa), tapēc skatāma saldsērīgā vientulībā svētdienas vakarā - draugu kompānijā filma tiktu izslēgta pēc 10 minūtēm vai neganti izrēkta. Šai filmai dodu mizotu burkānu un kaltētu rukša seju - ir OK, bet nekas pārāk spēcīgs. Pa ceļam noskatījos divas must see filmas - "Everything is Illuminated" un "Oldboy". Ļoti gribētos izcelt otro manis minēto filmu - sajūsmā izmetu krēslu pa logu. JIesaku!
 

Lentu varā (Pārt van)

Pavasara sesija vairs nav aiz kalniem, bet vecie nesmukumi, kā pie papēža pielipis tualetes papīrs, smirdīgi velkas līdzi. Lai labotu skābo situāciju, pēdējās nedēļas ar zaldāta purnu pavadu sūri mācoties (HA!), savukārt brīvos brīžus pavadu ļaujoties mākslas filmu dāvātajai dailei. Tā nu svētdienas vakarā, sevis pavadībā, nolēmu doties uz feināko kīn?teijāteri sētā ? uz Forum Cinemas un mesties kinokritiķu izslavētās filmas ?Otrā elpa? apskāvienos, kas pēc Normunda vārdiem, paņemot ar fantastisko atmosfēru, smalki ieturēto film noir stilu un "jūtu ķīmiju" starp Moniku Beluči un.. kaut kādu veci, kas nevienu neinteresē. Iegādājos biļeti par Ls4.15, kas šķita padārgi par izklaidi, ko mājās varētu gūt bez maksas, bet šādi finansiālie upuri manī tikai stiprināja pārliecību par šī mākslas darba lieliskumu. Uz biļetes bija norādīta 14. auditorija, tāpēc priecīgs dancāju tās virzienā. Zāle atradās tieši blakus sieviešu atejai - tas bija likteņa mājiens, ko par nelaimi sev, izlikos neredzam. Pilnībā noskaņots filigrāniem film noir atmosfēras glāstiem un franču šarmam, ieņēmu savu vietu zālē un nepacietībā ņurcīju biļeti. Pēc pāris kaitinoši tizlu reklāmu kārtām sākās ilgi gaidītais šedevrs. Tā vīlies vēl nebiju. Solītās smalkās atmosfēras vietā saņēmu ?brieža nevarīga nogalināšana ar plastmasas lāpstu? gaisotni, kas pēc pirmās stundas no auditorijas izraidīja pusi skatītāju. Vienīgi brīdī, kad monouzacainais Albāns (Kas tas vispār par vārdu?) kā dresēts ērglis apstājās blakus raudošajam Monikas Beluči tēlam, bija jūtama gaidītās atmosfēras viegla atblāzma. VISS! Atlikušais ir tikai sasvīduši centieni panākt vēlamo vidi; un to visu caurvij tas tizlais franču filmu jēlums - tāds kā Jamakasi, Vasabi, Asteriks?os un pārējos atkritumos. Bļa! Sižets izzīsts no peņ.. pirksta, savukārt galvenā varoņa vieplis nekādā veidā nejaudā pārliecināt par rūdītā bandīta tēla patiesumu - šim vīram drīzāk piestāvētu attēlot pensionēta kretīna mūžīgo cīņu ar zobu protēžu izraisīto siekalošanos ..un, ja kāds tiešām spēj noticēt galveno varoņu ?jūtu ķīmijai?, tad silti ieteiktu beigt brokastīs dzert benzīnu un pārstāt izklaides nolūkos triekt galvu pret cietiem priekšmetiem. No piecām zvaigznēm šai filmai dodu vidējo pirkstu un godam nopelnīto vietu plauktiņā ?Mēsli?. Nekad vairs to sliekas atraugu neskatīšos un neiesaku to darīt nevienam citam. Sūda kritiķi! Normund un Dita, jūs man esat parādā Ls4.15. Parāds nav brālis, dirsas! Un man pie kājas kurš maksās Ls2.08, un kurš Ls2.07 ? jums tiek dota nedēļa pirms mani draugi Vasīlijs un Vitālijs jūs tuvāk iepazīstinās mietu Gunāru un kasteti Antuaneti. Uzmanību, vamācī.. aaaj, par vēlu. Mājupceļā devos pūcīgā noskaņojumā ? uzrēju sunim un iespēru kaķim. Divreiz. Iegādājos gāzētu urīnu un aizvilkos līdz datoram, kuram joprojām nebija interneta, jo esmu jobans lunis (a tā vispār drīkst rakstīt?). Apstākļu spiests, nolēmu vērties kaimiņu sazagtajos videomateriālos... Sanāca nu dīīīkti garš, tāpēc - cak! - sadalīju daļās!
 

Stiprs kā lācis, bļaha!

No sajūsmas trīc rokas un šaudās skatiens. Pa muti lec ārā sirds. Zinu, ka daudziem pēc nākošā teikuma skaudībā savilksies tūplis un sejā iemānīsies "Fuj-bļa-sūds" grimase, kā arī to, ka daži no jums pārtrauks būt mani virtuālie dibenbiedri, bet esmu samierinājies ar potenciālajām sekām, jo slēpt patiesu lieliskumu ir vēl negantāk kā slēpt TV pulti. Es protu pareizi salikt Rubika kubu. Jā, necilie kājslauķi, tieši tā kā izlasījāt. Šāds panākums pielīdzināms AIDS un vēža zāļu atklāšanai, patiesās dzīves jēgas izdomāšanai, vai Atlantīdas atrašanai. Nē, drīzāk visam kopā. Jums tiek dāvāta iespēja mani turpmāk uzrunāt "Ser", "Lord" vai "Jūsu gaišība" formā, ja vispār ļaušu kādam ar mani runāt, jūs kucēnu kakši. Jebkāda cita uzrunas forma tiks uztverta kā personīgs apvainojums, un vainīgajam tiks uzrīdīta mana personīgā pazemošanas vienība ar manu sirdsdraugu priekšgalā. Tā ka pieskatiet klabekļus! P.S. Šodienas turbokluči The Streets - The Hardest Way To Make An Easy Living, kā arī
 

Welcome to Fairyland!

Visa progresīvā cilvēces daļa jau nedēļām ilgi dzīro par vēsturiska notikuma iestāšanos - es, labāk pazīstams kā Dievs, beidzot esmu ticis pie savas privātās telpas, kurā varu piekakāt stūri un nevienam tas netraucēs.. nu varbūt man pašam. Visu manu šķīsto dzīvi ir sanācis istabu dalīt ar vēl kādu - māsu, brāli, loģistikas entuziastu (nogādāt granti no čupiņas A uz čupiņu B ) Vitāliju, vai vienkārši istabas beidriem, bet nu šie laiki pieskaitāmi pagātnei, un nu jau gadrīz mēnesi, darba dienu vakarus pavadu lepnā vientulībā kāda Kr.Valdemāra ielas nama piektajā stāvā. Esmu neizsakāmi lepns par savu, jāatzīst, pagaidām neizteiksmīgo, dzīves stūri, tādēļ piedāvāju jums nelielu fototūri manā brīnumu pasaulē. Jāpiemin, ka sākotnēji bija plānots videoceļojums, bet sakarā ar manām paniskajām bailēm no videoaparatūras un problēmām ar videomateriālu izvietošanu internetā šī ideja tika atlikta. Tātad: Ieeja: kā redzat ļoti mākslinieciska - iešķība stendere, viegls aizvēsturiska skapja akcents, tizls, nelietojams durvju rokturis un - Voila! - ieeja sapņu zemē ir gatava! Durvis atrodas tieši pretī ieejai no kāpņu telpas un tās nav aizslēdzamas, tā ka, ja ierodas negants zaglis, vai bandīts - manas durvis vienmēr ir atvērtas jauniem piedzīvojumiem. Priekštelpa: nekā feina, tik vecs, netīrs spogulis no kura gadrīz dabūju sirdstrieku. Istabas kopskats: telpa pagaidām ieturēta nabadzības stilā, kas, manuprāt, ir baudāmāks par lielāko daļu Latvijas mājās sastopamo interjeru. Superīgais galds tiks mests pa logu. Grīdas krāsojums ir visaugstākās kvalitātes ar nanocaurulīšu turbopārklājumiem, tieši tapēc uz tās nevar atrasties bez čībām, citā gadījumā zeķes var droši izmest un draiski no pēdām kasīt krāsas putekļu kārtu. Līķauti, ko izmantoju par aizkariem padevušies diezgan neveiksmīgi - ne īsti var apskatīt daiļavu pretējos logos, ne īsti noslēpties, ja rodas vēlme kārtīgi pakasīt.. vēderu. Datorstūris(kreisajā pusē no kopskata):šis neglītais klucis komplektā ar datoru un visiem aksesuāriem nāca mantojumā no māsas. Pretīgs bez gala, bet dikti praktisks, ņemot vērā, ka tā ir gadrīz vienīgā mēbele istabā. Kompim nav interneta, bet tas tiks drīz labots. Priekšmeti apakšējā labajā stūrī nav netīrie trauki, bet gan apzināti novietoti postmoderni aksesuāri telpas kopīgās gaisotnes radīšanai. Galdu rotā manas nesenās dzimšanas dienas apsveikuma kartiņa un Donaldā Dakā iegūts "Tetris", kura spēlē jutos krutāks par mušu, līdz redzēju ŠO čali. Pincis nolādētais! Sapņu grāvējs! Garderobe: sastāv no zagta krēsla, somas, 2 uzkārtām cepurēm, diviem drāšu pakaramajiem un nelielas dāvanas, ko man sagādāja dzīvokļa biedrene. Visa siena ir klāta ar skrūvēm un naglām. Šķiet iekriekšējie iemītnieki visu iedzīvi turēja piekārtu pie sienas, bet paši karājās pie griestiem - kā vampīri. Divas varenākās skrūves ir tieši acu līmenī, un maigā reibumā, veļoties gultā, pastāv iespēja aizsvērties uz nepareizo pusi un pāršķelt bieti, vai izbakstīt acis, kas no malas dorši vien izskatītos vājprātīgi smieklīgi, bet trika veicējam tomēr nepatīkami, tapēc tās ir noposterētas ar īpašām aizargcepurēm. Karaliskā gulta: vieta, kur ērglim atpūsties pēc kārtējās izniekotās dienas. Pārtieku no augstākās raudzes vitaminizēta un mineralizēta ūdens - Akvapils! Jautājiet visās aptiekās un sadzīves preču veikalos! Skats pa logu ir elpu laupošs! Spēks un smeldze! Uz palodzes atrodas dažadas vērtslietas: gardas karameles, zagts krājamruksis (Čau, Jāni!), pizģītu žurnālu kaudze, sīknauda un īpaši vēlētos izcelt tomātu sulas paku. Tā tur atrodas jau no pirmās dienas kopš veicu ievākšanās aktu, un nu tā ir seksuāli piebriedusi, it kā gaidītu, lai kāds to atver. Liekas, tur veidojas jauna civilizācija - pa nakti dzirdu būvdarbu trokšņus un balsis no pakas puses. Tās atvēršanu esmu atlicis uz kādu īpašu brīdi.. Ar šo arī gribētu beigt brīnumtūri pa manu dzīvesvietu. Kā acīgākie būs pamanījuši - man nav neviena krēsla, tā ka, ja ir aizķēries kāds lietojas krēsls - ziņojiet! Droši nākat ciemos! Man vientuļi. P.S. Šodienas dziesma Junkie XL - (fuck) more. Kas tas par apzīmējumu "durvju rokturis"? Vajag kaut ko kompaktāku un skanīgāku.
 

Parastais prieciņš, jeb letatio vulgaris.

Šodien jūtos lieliski! Liekas, ka kalnus varētu gāzt.. nē, labāk - pašam prieks un dirsa smaida! Uz šī prieka viļņa esot, esmu nolēmis noraut noslēpumainības plīvuru uz visiem laikiem un atklāt savu mistērijā tīto patni. Tapēc, izmantojot maskulīnāko cilvēcei pazīstamo mobilo tālruni Nokia 6300 un tajā iebūvēto digitālo fotokameru, iemūžināju savu fizionomiju, lai jūs varētu mani kārtīgi apskatīt un mirt laimīgi. RE!! Tikai nevaru saprast šīs eiforijas iemeslu - vai tas bija kvalitatīvi pavadītais vakars draugu lokā, vai miera sajūta pēc daudz/maz nokārtotas sesijas.. katrā gadījumā jūtos feini. Priekā, dibeni! P.S. Šodienas dziesmas ir Yael Naim - New Soul un CSS - Lets Make Love and Listen to Death From Above. Steidz nu, mazais draudziņ, un nozodz šīs dziesmiņas arī sev!
 

Šķēle, tev ir hana!

No visas sirds ir apnicis klausīties un lasīt par kapitālistu haizivīm, kas ar savām fantastiski naglajām un atjautīgajām idejām plosa mūsu proletāriešu maciņus, paši kļūdami tik bagāti, ka savam sunim lepni grūž naudu pakaļā, lai pacaniem no bratvas varētu palielīties, ka, redz, viņa suns ir vērtīgāks nekā izskatās. Cūkas.. Lai šiem rādītu kur vēži ziemo, šodien tapa biznesa plāns, kas ieliks kloķi visām tīklveida struktūrām, prostitūcijai un narkotiku tirdzniecībai. Biznesa pamatā ir apbedījumu pakalpojumu sniegšana, precīzāk, kremēšanas pakalpojumi. Kur āķis? - jūs jautāsiet. Šitete - līķus patiesībā neviens nekremēs, bet gan pārstrādās desās. Bizness būs jauzsāk kā kamīnu tīrītājam/skursteņslauķim, lai iegūtu pelnus lielos daudzumos. Kad būs savākts pietiekams pelnu daudzums (apm. 500kg), jāķeras pie plāna 2. daļas - jāiegādājas gaļas mašīna, kas visu produkta masu pārstrādā veindabīgā masā un iepako desas formātā (desas tapēc, lai atkristu ņemšanās ar gaļas apstrādi) un atvērt pseidokremētavu, kas pēc būtības būs izejmatereālu piegādes vieta. Realizācijas process: mirušā ģimene piesakās kremētavā; viņiem nezinot līķis tiek pārstrādāts desās, bet mirušā pelnu vietā teik novietoti iepriekšiegūtie pelni; desas tiek realizētas kā īpaši izsmalcināta delikatese, teiksim, Japānā ar nosaukumu "Uķīl Desa" (eksotisks nosaukums - klientu pievilināšanai); bēru fraku, cilindru un kleitu pārdošanai tiek atvērts mazlietotu apģērbu veikals, bet no zārka iegūtā koksne tiek pārdota, kā augstvērtīga malka. Lai Jums vieglāk izprast šo fantastisko ideju, izmantojot modernākos vizualizācijas paņēmienus, radīju nelielu shēmu. Un pats galvenais - visi priecīgi - radiniekiem urna ar pelniem, ko godāt, un man - naudas kaudzes ko ziedot labdarībai. Vai nav lieliski? Esmu beidzis pirmo plāna fāzi un rīt ar šo lielisko ideju došos uz bankām, lai saņemtu kredītu desu mašīnas iegādei. Ja esat pamanījuši kādas nepilnības vai ir kādi ietikumi plāna uzlabošanai - droši ziņojiet. P.S. Tiek meklēts fiziski spēcīgs darbinieks darbam ar neaktīviem cilvēkiem. Interesentus pieteikties PM.
 

Morning Mamzeles/Ripīto after mī - Ingriš - Gū!

Pēdējā laikā parādījusies interese par Japānas kultūru un pašiem japāņiem, kuras rašanos, jāatzīst, spēcīgi ietekmējusi mana retā, bet dikti siekalainā animju skatīšanās (jā, nūģis, bet par to citreiz..). Ļoti saistoša šķiet viņu sabiedrības iekārta, dīvainā jaunatne, kā arī īpatnējā humora izjūta, kas ierindas dirsējlatvietim smaidu neizraisa. Meklējot smejamvielu džapāņu gaumē uzdūros video, kurā mīlīgas japānietītes ar apsaužamu virtuozitāti, caur angļu valodas nezināšanas prizmu, demostrē vareno urīna daudzumu savās krāsotajās galviņās (varbūt nedaudz par skarbu, bet cik daiļskanīgi!). Acīs un sirdī tulīt iekrita mana nākošā sieva Takahashi Ai, bet ne par viņu pasaciņa, mans mazais draudziņ - manu interesi piesaistīja viss kopējais pasākums, tātad Morning Musume (turpmāk MM). Veicot tuvākus pētījumus atklājās, ka MM, kas pēc būtības ir parasta meiteņu grupa, ir viens no modernās Japāņu kultūras stūrakmeņiem, un biju pat nedauz pārsteigts, kā tādu biesmoni līdz šim biju palaidis garām. Pēc viņu parauga jaunās japāņu šmariņas izvēlas apģērbu ko vilkt, manieres kā uzvesties un mazie aziātu jāklīši - kādas meitenes izvēlēties par savām sirdsdāmām. Sajūsmā ir arī vecākā paaudze.., kas ar nepārtrauktu meiteņu maiņu tiek uzturēta jau gadrīz 10 gadus. Īsāk sakot, viņu popularitāte un panākumi proporcionāli salīdzināmi ar Prāta Vētras panākumiem Latvijā. Izdomāju - ja jau japāņu tauta stāvā sajūsmā, jānoklausās man ar pāris daiļavu izpildītos Ar nožēlu nācās atzīt, ka MM izpildītās "dziesmas" ir 4. šķiras kakas, kas liekamas vienā plauktiņā ar Gobziņa ņirgāšanos par negroīdās rases pārstāvjiem un kaimiņu supergrupu kas starp citu ir 100x skanīgāki.. un tērpos, kādos meitenēm liek uzstāties, ielīst nepielauzīsi pat piedzērušos klaunu. Nu kļuva nesaprotami šīs grupas vājprātīgie panākumi un slava.. Tad uzdūros vēl paris videorullīšiem. It kā "jauki", bet tie davā tādu dīvainu pedofila-lūriķa sajūtu. Turpinot meklēt, atradu daudz šādus video, kur meitenes neko nedara - vienkārši sēž, lasa, runājās ar kameru u.t.t., pie tam tie milzīgās tirāžās tiek pārdoti DVD ar šiem ierakstiem. Atradu arī "fotobukus" kur 14-16 gadīgas grupas dalībnieces redzamas vienos peldkostīmos; vēl atrodami video par šo fotoalbumu veidošanu, kas arī tiek izdoti DVD n'shit. Perversie izdzimteņi.. laidiet mani pie sevis! Radās iespaids, ka MM mērķauditorija ir 40 gadīgi vientuļnieki ar līkām mugurām un biezām brillēm, kuru vienīgais iemesls pamest māju ir došanās iedvesmas sirojumos savam dinamiskajam Roka feat. Krāns duetam. Drūmi..Savelkot visu kopā - ansamblītis, kas nu kļuvis par feinās Japānas nācijas main-aizraušanās ir liels, smirdīgs sūds ar maigu putukrējuma kārtu. (Nedaiļdvēseliskajiem - sūds: viss MM koncepts; putukrējums: jaukās dāmas). Nu, ja paši nejūt smārdu, lai jau priecājas.. Un tomēr tā ir un paliek gaumes lieta, un šie ir tikai mani aizspriedumainā eiropieša dirselējumi (jaunvārds, starp citu). P.S. Ar šo veikumu vienkārši vēlējos sev attaisnot kārtējo neproduktīvi pavadīto dienu pie kompja, tā ka diez vai tāpat būtu ko šādu rakstījis (lasi - tu gan esi dupsis, ja šito kaku izlasīji).
 

Beidzot!

Ar milzīgu sajūsmu un slapjo krekliņu burziņu uzņēmu šo fantastisko jaunvēsti - atjaunoto iespēju blogot, jeb izteikt savas nevienam neinteresējošās "domas" par to pašu neko, gandrīz savā personīgajā i-vietnē. Viiiiiii! Pirms tam vairākkārt bija pavīdējusi doma izveidot savu turboblogu, kuru ikdienā pameklētu tūkstošiem lasītāju un pieteiktos simtiem grūpiju, kas vēlētos kaku-fetiš seksu ar mani, bet tas netika darīts, jo trūkst laika tādām hu*ņām (nu ne tagad - vasarā, bet tomēr..), nevarētu rakstīt gana bieži, lai uzturētu potenciālo lasītāju interesi un vispār esmu baigais ņerga. Tā, ka turpmāk, šizofrēnijas saasinājuma gadījumā, atļaušos savas visaugstākās raudzes domas ievemt tepat.. Jesus hates you!

About us

KSO.LV is a gaming community which started in early 2003. Our goal is to make sure to provide you a low latency server with cool game modes to give every player the best gaming experience.

 

 

Get in touch

facebook feed

Recent tweets

Follow us

×

Important Information

To continue using KSO.LV, you’ll need to agree to the updated Terms, Privacy Policy, and Cookie use.  Privacy Policy Terms of Use. We have placed cookies on your device to help make this website better. You can adjust your cookie settings, otherwise we'll assume you're okay to continue.